Sarmīte Ābelniece ir skolotāja, kas katru skolēnu spēj padarīt par īstu vēsturnieku. Pie viņas Latvijas Republikas Satversme vai Žana Žaka Ruso, franču apgaismības filozofa un rakstnieka, idejas netika tikai izrakstītas mācību kladē vai pārrunātas sarežģītu terminu mezglos, bet gan ar karoti ielietas katra skolēna mutē. Kā? Pavisam vienkārši! Piemēram, mēs, 12. klases skolēni, politikas un tiesību stundu laikā organizējām debates, veidojām kolāžas, klausījāmies lekcijas, imitējot studiju dzīvi, un bieži paši uzņēmāmies attēlot skolotājus, runājot par kādu skolotājas iedalītu, vēsturiski nozīmīgu personu. Man kā Bauskas Valsts ģimnāzijas absolventei, kas ir izbaudījusi vēstures garšu pie skolotājas Sarmītes Ābelnieces gan pamatskolas, gan vidusskolas posmā, vēsture nešķiet līdzīga monotonai gada skaitļu kalšanai – tā drīzāk atgādina kādu grāmatu, no kuras var mācīties, kā neatkārtot iepriekš pieļautās kļūdas. Tomēr tas gan nav viss. Svarīgi ir pieminēt, ka Sarmīte Ābelniece ir tā skolotāja, kuras kabinetā gribas pakavēties ilgāk – uzdot kādu jautājumu par viņas bērnību, izkratīt sirdi par sarežģītajiem matemātikas uzdevumiem vai vienkārši palūgt tēju vai kādu cepumu, jo skolotāja nekad neatteiks skolēnam, kas viņai uzticas un viņu ciena. Jā, var diezgan veikli nonākt pie secinājuma, kas skan šādi: ,,Sarmīte Ābelniece ir dzīves gudrs cilvēks.”
Skolotājai nekad nav garlaicīgi, jo viņa jau vairāku gadu garumā ir uzņēmusies skolā vadīt arī politikas pulciņu “Jaunie eiropieši”, kas ir progresējis līdz ievērojami augstam līmenim, sadarbojoties ar Eiropas Parlamenta deputātiem, Īrijas vēstniecības pārstāvjiem un citu skolu politiskajām grupām. Kā var noprast, arī es biju daļa no šī pulciņa, par ko esmu bezgala pateicīga, jo tieši pulciņā sapratu, ka politika nav tikai jaunāko ziņu regulāra lasīšana interneta portālos. Vēl tagad atceros savu pirmo politikas pulciņa nodarbību, kas, protams, notika otrdienā, jo vēlāk, trīs gadu garumā, otrdienas kļuva par tējas pēcpusdienas dienām. Ak, es biju tik satraukta, jo šķita, ka absolūti neko nesapratīšu, ņemot vērā, ka regulāra rīta vai vakara panorāmas klausīšanās nebija daļa no manas ikdienas. Taču, kad iegāju kabinetā, skolotāja tik veikli iemācīja man visu par Eiropas Savienību un politiskajām norisēm Eiropā kopumā, kad nākamajās reizēs mani vairs nemāca šaubas par savām zināšanām. Tas tikai pierāda to, ka Sarmīte Ābelniece strādā ar lielu atdevi, audzinot zinātkāru paaudzi, kas neapstājas pie jautājuma “kāpēc?’’, un ieintriģējot jauniešus braukt kultūras ceļojumos. Arī es vien trīs gadu laikā kopā ar politikas pulciņa grupu paspēju aizbraukt veselos divos braucienos apkārt Eiropai, vienmēr piestājot galvenajā pieturā, proti, Strasbūrā, kur piedalījāmies programmas “Euroscola” rīkotajos pasākumos. Tagad es varu ar pārliecību apgalvot, ka zinu, kā Eiropas Parlamenta deputāti pieņem lēmumus, kas ietekmē katra Eiropas Savienības iedzīvotāja dzīvi, jo es pati esmu sēdējusi deputātiem domātajos krēslos. Tā ir bijusi neaprakstāma pieredze, par kuru man ir jābūt pateicīgai cilvēkam, kas vēlas, lai skolēni izkāpj no rāmjiem, izprot katru vēsturisku notikumu un iemīlas mācībā par pagātni.
Par skolotāju Sarmīti Ābelnieci es varētu rakstīt ilgi, sasniedzot biogrāfijas cienīgu vārdu skaitu, jo vēl šobrīd katru otrdienu neviļus gribu aiziet līdz universitātes ēdnīcai, paņemt piparmētru tēju un lēnām, dzerot tēju, domās būt kabinetā, kurā sākās mana interese par vēsturi, politiku un, protams, kultūru Eiropā un Eiropu kultūrā.
Vendija Volosovska, skolas absolvente