“Jauno eiropiešu” dienasgrāmata

1.diena

9.marta rītā politikas pulciņa “Jaunie eiropieši” 12 jaunieši, skolotāja Sarmīte Ābelniece un direktores vietniece Inita Nagņibeda kopā ar Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas jauniešiem un skolotāju devās uz Strasbūru. Jaunieši iejutīsies Eiropas Parlamenta deputātu “kurpēs” un diskutēs par dezinformāciju un cilvēktiesībām, kā arī piedāvās savus risinājumus nākotnei. Šo Euroscola nodarbību Strasbūrā finansē Eiropas Savienība.

2.diena

Par ekskursiju Krakovā stāsta Marta:
“Rīts iesākās ar pastaigu pa Krakovas vecpilsētu gides vadībā. Uzzinājām daudz interesanta par pilsētas vēsturi, arhitektūru un leģendām. Pastaiga sākās pie Vāveles pils kalna, kas vēsturiski bija Polijas valdnieku rezidence. Gide stāstīja, ka Krakova ilgu laiku bija Polijas galvaspilsēta, un no 12. līdz 17. gadsimtam šeit valdīja Polijas karaļi. Netālu no pils atrodas arī Vāveles katedrāle, kas ir ļoti svarīga Polijas vēsturē. Šajā katedrālē tika kronēti un apglabāti Polijas karaļi, kā arī daudzi svarīgi valsts varoņi un bīskapi. Gide skaidroja, ka katedrāles arhitektūra ir eklektiska, jo dažādos laikos tai tika pievienotas dažādu stilu detaļas – romānikas, gotikas, renesanses un baroka elementi.
Ekskursijas laikā mēs apmeklējām arī Svētā Asīzes Franciska baziliku, kur apbrīnojām skaistas vitrāžas un krāsainus sienu gleznojumus. Tos 19. gadsimtā radīja poļu mākslinieks Staņislavs Vispjaņskis. Īpaši iespaidīga bija vitrāža, kas attēlo Dievu radīšanas brīdī – ar vienu roku viņš it kā rada pasauli, bet ar otru simboliski norāda uz pēdējo tiesu.
Ejot tālāk pa pilsētu, gide stāstīja par Krakovas vecpilsētas ielām. Tās agrāk bija daļa no nocietinājumiem, kas stiepās apmēram 4 kilometrus apkārt pilsētai. Agrāk šeit bija 7 vārti un vairāk nekā 40 sargtorņi.
Kad mēs nonācām pilsētas galvenajā laukumā, gide pastāstīja, ka tas ir viens no lielākajiem viduslaiku laukumiem Eiropā. Tur atrodas arī Svētās Marijas bazilika, no kuras torņa katru stundu tiek spēlēts īpašs trompetes signāls – hejnals. Leģenda vēsta, ka viduslaikos trompetists spēlēja signālu, lai brīdinātu par ienaidnieku uzbrukumu, bet viņam trāpīja bulta, tāpēc melodija pēkšņi apraujas.
Ar lielu interesi klausījāmies leģendu par Krakovas pūķi. Senos laikos zem Vāveles kalna dzīvoja pūķis. Sākumā cilvēki un pūķis dzīvoja līdzās, bet vēlāk pūķis sāka ēst cilvēkus, īpaši jaunas meitenes. Daudzi drosmīgi bruņinieki mēģināja viņu uzvarēt, bet tas neizdevās. Beigās gudrs kurpnieks izdomāja viltību – viņš iedeva pūķim aitu, kas bija piepildīta ar sēru. Pūķis to apēda un juta lielas slāpes, un viņš dzēra ūdeni no Vislas upes tik ilgi, līdz viņš uzsprāga. Tādā veidā pilsēta tika izglābta.
Gide arī stāstīja par Polijas vēsturi. Polija kā valsts sākās 966. gadā, kad tika pieņemta kristietība. Vēlāk Polija apvienojās ar Lietuvu, izveidojot ļoti lielu valsti Eiropā. Tomēr 18. gadsimtā Polija kļuva vājāka un tika sadalīta starp kaimiņvalstīm – Krieviju, Prūsiju un Austriju. Valsts atguva neatkarību tikai 1918. gadā.
Ļoti svarīga persona Polijas vēsturē ir pāvests Jānis Pāvels II, kurš bija dzimis Polijā un pirms kļūšanas par pāvestu bija Krakovas arhibīskaps. Gide stāstīja, ka viņš deva poļiem cerību komunisma laikā un iedvesmoja viņus uz pārmaiņām, kas noveda pie komunisma režīma sabrukuma.
Ekskursijas beigās gide ieteica vienkārši izbaudīt pilsētu – pastaigāties pa vecpilsētu, apsēsties kādā kafejnīcā un nogaršot vietējos desertus. Tad arī turpinājām paši iepazīt Krakovu, nesteidzīgi baudot skaistās pilsētas atmosfēru.”

Dienas 2.daļa bija emocionāli skumja un smaga, jo apmeklējām Aušvices- Birkenavas koncentrācijas nometņu memoriālu. Par tur redzēto un dzirdēto stāsta Nellija.

Pavadot vairāk kā trīs stundas šajā vietā, bijām pārdomu pilni.
Nometne pati atrodas pie Osvencimas pilsētas Polijā, ko izveidoja Aušvicas komandants Rūdolfs Hess. Aušvica bija pati lielākā koncentrācijas nometne, ko nacistiskā Vācija pārvaldīja okupētajā Polijā. Tajā ietilpa Aušvica I jeb galvenā nometne, Aušvica II-Birkenava jeb koncentrācijas un iznīcināšanas nometne ar gāzes kamerām, un Aušvica III-Monovica jeb darba nometne, un desmitiem apakšnometņu. Nometnēs tika ieslodzīti un nogalināti apmēram 1,1 miljons cilvēku. Ekskursiju sākām ar Aušvicas bāzes jeb galveno nometni, kur mūs jau sagaidīja metāla vārti ar uzrakstu “Arbeit Macht Frei” jeb “Darbs Dara Brīvu”. Gide mums stāstīja sirdi plosošus stāstus, ko atstāja izdzīvojušie. Izstaigājot koncentrācijas nometnes ēkas( blokus), bija ļoti neomolīga sajūta. Redzējām ieslodzīto bildes, vārdus, lasījām citātus. Ieslodzītais Viktors Frankls sacījis: “Mums patiesībā nebija nekā, izņemot mūsu kailās miesas – pat bez matiem, viss, kas mums piederēja, burtiski, bija mūsu kailā eksistence.” Emocināli grūti bija to lasīt, jo aizdomājos, kas šiem cilvēkiem bija jāpārdzīvo. Zinot, kas šodien notiek pasaulē, mani pārņem domas, kāpēc sabiedrība nemācās no vēstures kļūdām, kāpēc pasaulē joprojàm notiek ļaunas lietas.
Tas, ko nācās pārdzīvot koncentrācijas nometnē, atstāja smagas sekas: ieslodzītajiem radās mentālās un fiziskās veselības problēmas, viņi vienkārši ” sabruka”. Mani satrieca arī redzētās ieslodzīto palikušās mantas: invalīdu protēzes, ratiņkrēsli un kruķi, personīgās mantas, pat īsti sieviešu mati un tekstils, kas tika apkopots pēc cilvēku nāves. Redzot šādas liecības, man nedaudz aizrāvās elpa. Gide mums pastāstīja par gāzes kamerām, ka tika izmantots Ciklons B, kas ir uz cianīda bāzes ražots pesticīds. Sievietēm un bērniem meloja, sakot, ka viņi dosies mazgāties. Bet viņiem lika izģērbties un iet pagrabstāvā, kur ikdienu tika nogalināti un kremēti apmēram 340 cilvēku. Mums arī bija iespēja iziet cauri gāzes kamerai, kur tika noindēts tik daudz cilvēku, tas bija emocionāli smagi. Starp ēkām ( blokiem 10 un 11) atradās pagalms, kur laikā no 1941. līdz 1943. gadam dienā SS vīri pie Nāves sienas nošāva vairākus tūkstošus cilvēku- galvenokārt poļu politieslodzīto, līderu un pretošanās organizāciju dalībnieku.
Pēc desmit minūšu pauzes, mēs devāmies uz Birkenavas nometni. Gide stāstīja, ja galvenajā nometnē vēl bija iespēja izdzīvot, tad turpretim Birkenavas nometne bija iznīcināšanas nometne, kur izdzīvošanas izredzes tikpat kā nebija. Viņa mūs aizveda līdz gāzes kameras un krematorijas drupām, kur gide teica, ka “ir ļoti liela iespēja, ka katru soli, ko jūs šeit sperat, jūs staigājat pāri pelniem – cilvēku mirstīgajām atliekām”. Cilvēki ir ieradušies Birkenavā un pēc trīs stundām neviens nevarētu pateikt, ka kāds ir bijis šeit, jo viss, kas paliek no viņiem pāri, ir pelnu saujiņa. Manuprāt, izklausās skarbi, bet nevar noliegt nežēlīgo patiesību. Tā notika selekcijas process iznīcināšanas nometnē. Barakās gulēja un dzīvoja apmēram 550 cilvēku, bieži vien skaits sasniedza 700 vai 900.
Es nevēlētos teikt, ka es izbaudīju ekskursiju, jo lietas, ko šodien dzirdēju, nevarēšu izdzīt no prāta vēl ilgi. Tomēr to vajadzēja piedzīvot, lai novērtētu to, kas mums šodien pieder.